„Jāšas-Bicānu-Kategrades-Zolvas-Sekstu-Rušona-Katleņa-Skudrinkas-Ciriša ezeri-Ciriša HES ūdenskrātuve – 35 km”

Maršrutu uzsākam Kastīres ciemā pie tilta – aizsprosta pār Jāšas (Jašas) upi. Nesajaukt ar Preiļu-Krāslavas šosejas tiltu pār Jāšu!

Apmēram 850 m maršruts ved pa Jāšas upi pret straumi, kas nav sevišķi jūtama. Šis posms vasarā mēdz aizaugt ar ūdensaugiem, kas sagādā nelielas neērtības. Pēc 850 m sākas upes iztekas paplašinājums, un vēl pēc 500 m nonākam Jāšezerā (Jašezerā).

Jāšezers vai Jāša (Jaša) ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība kopā ar salu sastāda 97,8 ha. Garums Z-D virzienā – 1,6km, lielākais platums – 0,8 km. Vidējais dziļums sasniedz 2,8 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā un sasniedz 4,1 m.

Tālāk virzāmies ZA virzienā uz šaurumu, kas Jāšezeru savieno ar Bicānu ezeru. Labajā pusē ir pussala ar ozolu birzi, kas nu jau ir aizsargājams dabas objekts. 2004. gadā tika izveidots Jašas – Bicānu ezera dabas liegums, kurā iekļāva gan minēto pussalu, gan arī Bicānu ezera salas.

Dabas lieguma „Jašas un Bicānu ezers” kopējā platība ir 311 ha. Apmēram 82% no kopējās dabas lieguma teritorijas aizņem abi ezeri. Aptuveni 15% lieguma teritorijas klāj meži, no tiem aptuveni 5% bioloģiski vērtīgie nogabali. Cilvēka darbības maz skartie lapu koku un platlapju meža biotopi ar savdabīgu mikroklimatu, kam raksturīgs paaugstināts mitrums, un citi faktori nodrošina reto apdraudēto un aizsargājamo ķērpju, sūnu un augu sugu eksistenci. Dabas liegumā konstatētais parastais plaukšķērpis ir reta, gaisa mitruma un gaismas jūtīga, augstas vērtības meža dabisko biotopu indikatorsuga gan Latvijā, gan Eiropā.

Pēc nepilniem 2,8 km esam izbraukuši šaurumu un nonākam Bicānu ezerā.

Arī Bicānu ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība ir 159,0 ha kopā ar salām – 164,2 ha. Garums ZA – D virzienā – 3,0 km, lielākais platums – 1,0 km. Vidējais dziļums sasniedz 4,1 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā, apmēram pa vidu starp salu, kuru iebraucot ezerā mēs redzam pirmo, un krastu, un sasniedz 18,8 m.

Bicānu ezera labajā krastā atrodas Geļenovas parks ar reti sastopamām koku sugām. Saglabājusies arī muižas saimniecības ēku apbūve.

Geļenovas parks ir dabas piemineklis, kurš atrodas valsts aizsardzībā no 1957. gada. Tas ir ainavisks parks ar 23 eksotisku koku un krūmu sugām, platība ir 8 ha, kura ietver gan sauszemi, gan ūdeņus.

Parks Bicānu ezera pussalā ierīkots 19. gs. 90. gadu beigās un 20. gs sākumā, piederējis muižkungam, kurš parku ierīkojis par godu savai meitai Helēnai. Agrāk parks tā arī saucies – Helenovas parks. Parka teritorijā bija muižas ēka un tai pieguļošas būves. Muiža bija renesanses stila atdarinājums. Muižas ēku atliekas nojauktas 1990. g., palikuši tikai ēku pamati.

Kokaugu vietējās un inducētās sugas izveidojušas īpatnēju mežaudzi. Parka D daļā ir mežaparkam līdzīgs stādījums ar lielām lapegļu un sarkano ozolu grupām. Ap 0,5 km uz DA no parka atrodas interesanta lapegļu audze. Parkā sastopami tādi Latvijai netipiski koki kā Veimutpriede, Holandes liepa, Japānas lapegle, sarkanais ozols, pelēkais riekstkoks, Kanādas papele, Tatārijas kļava un vēl atsevišķi interesanti koki.

Piektajā kilometrā sasniedzam sažmaugu – tā saucamo Turčinku (citos materiālos Percovka), kas padomju laika kartēs ir apzīmēts kā atsevišķs ezers, bet tagad tiek uzskatīts kā Bicānu ezera līcis. Šķērsojuši šo līci, pēc 300 m nonākam pie autoceļa Jaunaglona – Kategrade – Kastīre caurtekas, kas Bicānu ezeru savieno ar Kategrades (Zvejnieku) ezeru. Šeit ir arī viesu māja „Šaures”, kur nepieciešamības gadījumā var sarunāt naktsmājas.

Kategrades ezera platība sasniedz 134,4 ha. Garums Z – D virzienā – 2,7 km, lielākais platums 0,7 km. Ezera vidējais dziļums ir 1,6 m, dziļākajā vietā tas sasniedz 3 m dziļumu. Vasarās ezers stipri aizaug. Ezera nelielais dziļums un aizaugums ir par pamatu tam, ka tas ir bagāts ar zivīm. Pie labvēlīgiem apstākļiem šeit var gūt labus līdaku lomus.

Kategrades ezera Z galā atrodas Kategrades pilskalns. Pilskalns gan ir stipri apaudzis ar mežu un bez izteiktām nogāzēm. Kalns ir 17 m augstāks par apkārtējām pļavām. Teika pauž, ka šo kalnu esot sanesuši franču zaldāti kara laikos. Protams, šim nostāstam nav nekā kopēja ar patieso kalna izcelšanos.

Līdz Šaurēm esam veikuši 5,3 km. Kategrades ezerā virzāmies D; DA virzienā. Ezera D gals vasarās mēdz stipri aizaugt, kā rezultātā veidojas peldošās salas, kas vējainā laikā mēdz noteiktās vietās veidot sastrēgumus. Nu jau situācija ir tāda, ka peldošās salas ir aizpildījušas ezera līci pie dzelzceļa caurtekas. Līdz ar to, vai nu laivas ir jānes pāri dzelzceļam, vai jānes līdz caurtekai un tad caur caurteku jāvelk līdz Zolvas ezeram. Līdz dzelzceļam esam veikuši 7,6 km.

Arī Zolvas ezera R gals pie dzelzceļa vasarās mēdz aizaugt, tomēr jo vairāk virzāmies uz A, jo retāks kļūst aizaugums.

Arī Zolvas ezers ģeogrāfiski atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē. Ja iepriekš minētie ezeri atradās 149 m vjl, tad Zolvas ezera atrašanās augstums ir 149,6 m vjl. Ezera platība bez salām ir 351,2 ha, ar salām – 359,2 ha. Garums ZA – DA virzienā sasniedz 5,5 km, lielākais platums – 1,6 km. Vidējais dziļums ir 2,8 m, bet lielākais dziļums pārsniedz 6,5 m. Dziļākās vietas atrodas pie ezera R un ZR krasta.

Pēc 9,2 km nokļūstam Zolvas ezera plašajos ūdeņos. Te labajā krastā redzams „Zolvas” atpūtas komplekss. Te ir gan viesu nams, somu pirts, kempinga mājiņas, gan sporta laukumi. Turpmākajā maršrutā sasniedzam pussalu, kura apbūvēta jau padomju laikos kā dārzkopības sabiedrība „Zolva”. Tālāk redzam gaiši zilu būvi, kas ir privāts atpūtas nams. Atrašanās šeit ir iespējama tikai ar īpašnieku atļauju.

Zolvas ezera Z atrodas Krupenišku pilskalns, bet ZA daļā Krupenišku vecticībnieku sādža, kurā apdzīvotas ir tikai dažas mājas. Te atrodas kapi un vecticībnieku lūgšanu nams, kas gan ir bēdīgā stāvoklī. Interesantākais dabas objekts te ir Latgalei netipiska lapegļu audze. Šajā ezera galā nepieciešamības gadījumā ir iespējams atrast pieņemamu nometnes vietu.

Ezera DA galā sasniedzam Rušonīcas upīti. No starta vietas esam veikuši apmēram 12,6 km. Nobraucot pa Rušonīcas upīti nepilnu 1 km, esam sasnieguši Daugavpils – Rēzeknes šosejas tiltu. Blakus automašīnu stāvvietai, apmēram pēc 20 metriem, mežā, atrodas obelisks Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem – 3. Jelgavas kājinieku pulkam, kas Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gadā šeit cīnījās ar lieliniekiem. Piemineklis tika atklāts 1936. gada 16. augustā, tā meta autors ir inženieris Zilēvičs. Pēc 2. pasaules kara obeliska augšējā daļa tika nogāzta. 1988. gada vasarā tā tika novietota atpakaļ. Piemineklī iecirstas rindas: „3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājienā pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai.”

Aiz tilta maršruts turpinās pa Rušonīcas upīti. Pavasarī šī posma veikšana nesagādā nekādas grūtības, tomēr vasarā upīte stipri aizaug, sāk klejot peldošās salas, un arī bebru darbība nepaliek bez sekām, un, protams, upīte aizaug ar ūdens zālēm. Līdz ar to, vasarā ir jārēķinās, ka laivas nāksies kādu posmu vilkt. Brienot pa dūņām, gadās arī pa kādai dēlei! Neizbraucamais posms parasti nav garāks par 500 m.

Agri vai vēlu, tomēr viss reiz beidzas! Esam sasnieguši nelielo Sekstu ezeru (platība 16,0 ha bez salas, ar salu 16,1 ha). Nobraukti 14,7 km.Tiklīdz Rušonīcas upīte ietek Sekstu ezerā, labajā pusē ezera krastā ir redzamas kāpnītes. Te laivotāji var piestāt un uzkāpt Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnā. Pavisam nesen te ir notikuši arheoloģiskie izrakumi, un VAS „Latvijas valsts meži” pilskalnu ar tā apkārtni ir sakopuši – izcirtuši lieko apaugumu, ierīkojuši kāpnītes un nojumi. Ir vērts pastaigāt pa iespaidīgo valni, kas stiepjas Z virzienā paralēli Rušonīcas upītei. Vietā, kur valnis beidzas, ir ierīkotas kāpnes, un atpakaļ uz pilskalnu var nokļūt ejot pa meža ceļu.

Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnu pirmais izpētīja un uzmērīja Ernests Brastiņš 1925. gada 29. un 30. jūlijā. Aprakstu un mērījumus autors publicēja savā 1928. gadā izdotajā darbā „Latvijas pilskalni: Latgale”.

Šķērsojuši nelielo Sekstu ezeru, DR galā nonākam upītē, kas savieno Sekstu ezeru ar Rušona ezeru. Esam veikuši 16 km un nonākuši Rušona ezerā.

Rušona ezera platība ir 2373,0 ha, kopā ar salām – 2407,0 ha. Tas ir astotais lielākais Latvijas ezers. Lielākais garums sasniedz 13 km , bet platums – 5,5 km. Vidējais dziļums ir 2,9 m, bet maksimālais dziļums sasniedz 29,9 m, un šī vieta atrodas Ūbeļu līča galā. Ezeram ir sarežģīta konfigurācija un gara krasta līnija. R daļa veido plašāku akvatoriju, tajā atrodas 10 aizsargājamas salas. Pavisam Rušonā ir 34 salas. Uz A Rušons sašaurinās un pāriet līkumainajā Ūbeļu līcī, kurā ir daudz gleznainu līcīšu un saliņu. To no Rušona pamatdaļas nošķir liela mežaina pussala, tāpēc šo garo līci dažkārt sauc arī par Ūbeļu ezeru. Šajā līcī ūdens tūristi var pavadīt vairākas romantiskas stundas.

Atgriežoties pie maršruta – priekšā redzam divas salas. Mazākā sala ir bez nosaukuma, bet lielākā sala ir Ozolu sala. Aiz tām manāma Bērzu sala, kas ir slavena ar iespaIdīgu kormorānu (jūras kraukļi) koloniju. Salas D galā ir apdzīvotas apmēram 30 ligzdas. Šeit ir iespējams ierīkot nometni, bet tas jādara salas Z galā. Tomēr jārēķinās, ka šie putni nav sevišķi klusi un aktīvi sāk rosīties jau ar rīta gaismu.

No Bērzu salas labi saskatāmas Lielā (Upursala) un tai blakus esošā Priežu sala. Uz Lielās (Upursalas) naktsmītnes vietas ierīkošana būs ērtāka. Uz šīs salas noteikti jāapmeklē Rušona Upurakmens. Lielās (Upursalas) centrālajā daļā atrodas kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmenī vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes – 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Pie Upurakmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Lielās (Upursalas) Upurakmens izmantošanas laiku. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

Pie naktsmītņu plānošanas jāņem vērā jūsu pārvietošanās ātrums. Jārēķinās, ka, pārbraucot Zolvas ezeru un iebraucot Rušonīcas upītē, tās krastos nometnes vietas ierīkošana būs apgrūtinoša. Tādēļ nometnes vietas jāplāno vai nu Zolvas ezera A galā, vai, iebraucot Rušonā, uz tā salām vai krastā. Ja esat nolēmuši nometni ierīkot uz kādas no Rušona salām, tad esiet saudzīgi pret dabu, jo šīs salas ir dabas aizsardzības objekti. Arī atkritumus šeit neatstājiet, bet nogādājiet tos krastā! Protams, īstiem ūdenstūristiem tas ir saprotams un lieku reizi tas nav jāatgādina! Citādāk tas ir ar dažu labu vietējo salu apmeklētāju!

Nākošajā dienā virzāmies gar Priežu salas krastu un aiz tā pagriežamies D virzienā uz Jaunaglonu. Aiz muguras R krastā paliek baltā Rušonas baznīca. Virzoties uz Jaunaglonu, labs orientieris ir tornis, kas ir labi saskatāms. Iebraucam Jaunaglonas līcī un pa kanālu braucam līdz aizsprostam. Esam veikuši 22 km. Šeit laivas nāksies nest. Tās var nest uzreiz līdz nākamajai ielai un tikai tad laist ūdenī, jo caurteka zem šīs ielas ir šaura un augsta ūdens līmeņa laikā grūti izbraucam. Vasarā gan tā ir izbraucama. Pār aizsprostu, pie kura esam apstājušies, iet iela. Ejot pa šo ielu R virzienā, apmēram pēc 100 m nonākam pie Kameņecas Lielā akmens.

Jaunaglonas senais nosaukums bija Kameņeca, kas atvasināts no poļu valodas. Tas tieši saistīts ar Kameņecas Lielo akmeni, kura garums ir 3,2 m, platums – 2,7 m, augstums – 1,5 m. Vienā no akmens sānu plaknēm taisnstūrveida ierāmējumā poļu valodā iekalts mūsdienās vairs gandrīz nesalasāms teksts. Latviski tas skan šādi:

„Ar svētā tēva (domāts pāvests) Klemensa XIII atļauju 1766. gadā. Un uz šīs Pētera klints būvēta kapella pēc mūsu zemē esošās Romas katoļu ticības parauga. Tā pārnesta uz muižu un tas akmens tai deva nosaukumu Kameņeca („Kamieniec”)”.

Šis uzraksts norāda, ka uz akmens vai pie tā bijusi katoļu kapella – lūgšanu nams. Mūsu gadsimta sākumā pierakstītie nostāsti apliecina, ka tiešām uz akmens bijusi baznīca, kurā varējuši saiet vairāki desmiti cilvēku. Iespējams, ka kapella nav būvēta tieši uz akmens un tas atradies kapellas iekšpusē. Citos nostāstos teikts, ka zibens akmeni sašķēlis divās daļās un kapella sagruvusi. Tomēr Kameņecas Lielajam akmenim ir arī kultakmeņiem raksturīga pazīme – tā augstākajā vietā iekalts regulārs cilindrisks iedobums (diametrs 30 cm, dziļums 30 cm). Domājams, ka sākotnēji akmens tiešām bijis pagānu svētnīcas sastāvdaļa. Ieviešot kristīgo ticību, kas Latgalē aktivizējās 17. gs. sakarā ar jezuītu darbošanos, senās svētnīcas vietā ierīkoja kapellu.

Pēc 500 m sasniedzam autoceļa Jaunaglona – Rēzekne/Daugavpils šosejas tiltu, aiz kura iebraucam nelielā ezeriņā ar nosaukumu Katleņš (Katliņš). Kad esam veikuši 23,2 km, iebraucam Skudriņkas (Skudrinkas) ezerā (platība 9,4 ha). Ezera Z daļā turpinās Tartaks, pa kuru turpinām maršrutu līdz Aglonas – Preiļu šosejas tiltam. Šis posms ir viegli izbraucams gan vasarā, gan pavasarī un grūtības nesagādā.

Nonākot pie augstāk minētā tilta, no maršruta sākuma esam veikuši 24,8 km. Tepat jau arī ir Tartaka ieteka Ciriša (Cirīšu) ezerā.

Ciriša (Cirīšu) ezers ir otrs lielākais ezers mūsu maršrutā. Tā platība bez salām ir 629,3 ha, bet ar salām 663,34 ha. Ciriša (Cirīšu) ezerā atrodas bijušā Preiļu rajona divas lielākās salas – Upursala (18,24 ha) un Jokstu (Ošu) sala – 15,80 ha. Ezera garums ZR – DA virzienā ir 5 km, bet platums – 2,5 km, vidējais dziļums – 5 m, bet lielākais dziļums – 10,5 m. Ciriša (Cirīšu) ezers ar Ruskuļu ezeru un apkārtni 1297 ha platībā ietilpst dabas parkā „Cirīšu ezers”. Ciriša (Cirīšu) ezera salas ietilpst šā parka dabas lieguma zonā, un dabas aizsardzības noteikumi nosaka, ka lieguma zonā aizliegts organizēt tūristu apmetnes, kurās tūristi uzturas ilgāk par trim diennaktīm. Tātad vienu nakti ūdenstūristi var droši pārlaist uz kādas no salām.

Pa Jaunmuižas līci apbraucam Jaunmuižas (Ksaverinas) pussalu, kuras galā atrodas kempings, un dodamies uz Upursalu. Upursalā VAS „Latvijas valsts meži” ir ierīkojuši taku, kuru būtu vērts izstaigāt un iepazīt. Ejot pa taku, varam nokļūt Upursalas Upurkalnā. Iepriekš tika uzskatīts, ka Upursalas Upurkalns ir cilvēka roku nepārveidota kulta vieta. 1977. gadā arheologs J.Urtāns Upursalu apsekoja, viņa vadībā Upurkalnā un tā pakājē tika izdarīti arheoloģiskie izrakumi. Noskaidrojās, ka Upurkalnam ir pilskalnu raksturojošās pazīmes. Lai arī kalnam un salai ir zīmīgs nosaukums, tomēr arheoloģiskajos pētījumos neatklāja neko tādu, ko varētu droši saistīt ar senā kulta tradīcijām. Pēc atrastajām senlietām Upursalas Upurkalna pilskalna izmantošana datējama ar I g.t. p.m.ē – m.ē. I g.t. sākumu, bet apmetne kalna pakājē veidojusies ap m.ē. I g.t. vidu.

Ar laivām var piestāt salas A jeb Aglonas pusē – tur pat, kur piestāj plosts. Laivas var ērti atstāt pie ierīkotās laipas. Te var ierīkot arī labu apmetni, tomēr jāņem vērā, ka lielākai kompānijai te varētu būt pašauri! Līdz Upursalai ir nobraukti 28,4 km.

Ar Upursalas apskati arī varētu beigt divu dienu maršrutu un doties pāri šaurumam uz Aglonas peldvietu, kur ir ērti piestāt un piebraukt ar transportu.

Ja ir vēlme pilnībā izbaudīt skaisto ainavu, kas paveras no Ciriša ezera uz Aglonas baziliku, tad ieteicams turpināt maršrutu pa ezeru un braucienu beigt ezera DA galā, netālu no Aglonas bazilikas stāvlaukuma. Šajā gadījumā kopējais veiktais maršruta garums būs apmēram 30 km.

Ja ir plānots maršrutu turpināt, tad, apbraucot Upursalu, tālāk dodamies Jokstu (Ošu) salas virzienā. Aiz Jokstu (Ošu) salas, līcītī pa kreisi, ir aprīkotas telšu vietas, kas atrodas uz privātīpašnieka zemes, tāpēc nakšņošana šeit jāsaskaņo ar īpašnieku. Līcītī pa labi iztek Tartaks, jeb Salinieku upīte, pa kuru var nokļūt Ciriša HES ūdenskrātuvē. Tartaka izteka no Ciriša atrodas 30,5 km no maršruta sākuma. Veicot apmēram 2 km pa Tartaku, esam sasnieguši autoceļa Aglona – Višķi tiltu un vēl pēc 0,7 km sasniedzam upītes ieteku Ciriša HES ūdenskrātuves līcī.

Ciriša (Cirīša) HES ūdenskrātuve ir viens no lielākajiem mākslīgās izcelsmes sprostezeriem Latgalē. Šis sprostezers ir sestais lielākais bijušajā Preiļu rajonā starp dabīgās izcelsmes ezeriem. Ciriša HES ūdenskrātuve tika izveidota 1960. gadā, uzceļot uz Tartaka hidroelektrostaciju un paceļot ūdens līmeni par 10 – 12 m. Atkarībā no aizsprostu darbības ūdenskrātuves platība var mainīties no 210 – 260 ha. Pirms ūdenskrātuves izveidošanas šeit bija nelielu ezeru virkne, kurus savstarpēji savienoja Ciriša upe. Šie ezeriņi bija izvietojušies subglaciālajā vagā, tāpēc to maksimālie dziļumi bija lieli un sasniedza pat 34,5 m. Šajā ezeru virknē bija Dziļūksnas, Jagodku, Pirtspakura, Tūļeiša, Raudiņu ezeri un Sekļu dzirnavezers. Ūdenskrātuves garums ir 7,3 km, platums sasniedz 2,6 km.

Turpinām ceļu pa līci, līdz iebraucam lielajā ūdenskrātuvē. Te pagriežamies uz A un braucam līdz otrajai salai, kur ir mūsu nākošā naktsmītne. Esam veikuši 34,7 km.

Atkarībā no pārvietošanās ātruma šo aprakstīto posmu var veikt divās dienās. Ātrākie ūdenstūristi ir nonākuši arī līdz Pakalna (Pakaļņu) ezeram un nometni ierīkojuši šā ezera krastos.